Karls Rodžers [6; 280] uzskata, ka nav nemaz tik svarīgi bērnus mācīt, cik svarīgi radīt situāciju, kurā skolēns vienkārši nevar nemācīties pats un dara to ar prieku. Ikvienu mācību darbību ierosina pusaudžu vecumposma interesēm atbilstošs mācību situācijas ierosinājums no skolotāja puses. Atkarībā no piedāvātās situācijas specifikas tā tiek no skolēna puses vai nu pieņemta kā pamats turpmākajai darbībai, vai noraidīta – visu nosaka vajadzība. Turklāt noraidījums var arī nebūt izteikts vārdos, bet skolēns vienkārši savā prātā (domās) izlemj, ka viņu tas neinteresē, tas viņam ir par grūtu vai par vieglu; formāli viņš varbūt arī piedalās kopīgajā darbā, bet viņa domas un interese ir citur; tāpēc darbība ir visai bezjēdzīga, pasīva, tai nav izglītojošas nozīmes. Jebkurā gadījumā darbības izpausme ir pusaudža kritiskās domāšanas rezultāts. Tāpēc, piedāvājot situāciju, skolotājam ir jāprot parādīt situācijas risinājumam nepieciešamo zināšanu aktivitāti, vajadzību, lai pozitīva būtu ne tikai pusaudža sākotnējā attieksme, bet arī turpmākā mācību darbība. Ja situācija tiek pieņemta (tātad ir izraisījusi skolēnā interesi, ir radies noteikts motīvs darbībai), dabiski rodas tās izstrādei un risinājumam nepieciešamo zināšanu un prasmju pieprasījums no skolēna puses. Viņš ir gatavs darboties, tikai nepieciešams darbībai vajadzīgais – noteikta informācija, sagatavošanās darbs. Ja tomēr, apmierinot šīs vajadzības, skolēns joprojām sastopas ar grūtībām, viņam jāsniedz palīdzība. …
