Otrais cēliens visādā ziņā ir daudz darbīgāks, Oblomovs beidzot dodas laukā no mājas. Kā Oblomova modinātāji darbojas Gata Gāgas Štolcs un Lienes Šmukstes Olga. Sākot ar tiešo izvilkšanu no gultas un metaforisko gara sakustināšanu. Kaut arī ārēji tie liekas stiprāki un veiksmīgāki personāži, tomēr viņi ir tādi paši – dzīves smagumam padevušies mazie cilvēciņi, kuru eksistences attaisno, skaitot viņu amatu nosaukumus. Lai arī vienu brīdi sāk šķist, ka Oblomovs mainīsies, jo Olga ienāk ar kaut ko jaunu un sen nebijušu viņa dzīvē – ar svaigu un patiesu mīlestību, bet tomēr Oblomovs izrādās pārāk vājš un aizbēg prom no šīs iespējas. Viņu iznīcina saskaršanās ar dzīvi, kurā nav poēzijas, nav uzveicamu pūķu un atbrīvojamu jaunavu un kurā pat mūzika pa īstam skaisti skan tikai iztēlē un tagadnē ir vien vilšanās, nogurums un bezdarbība, no kuras viņam pietrūkst spēka meklēt izeju, jo viņš uzskata, ka sabiedrībā nav ko meklēt, ka tā tikai atņem laiku un ir garlaicīga.…
