Pēckara periodā arodbiedrību vājums bija viens no faktoriem, kas sekmēja lētu darbaspēku. Zemo algu ekonomika bija tieši saistīta ar lētu masu darbaspēku Itālijas dienvidos. Vispārēji tas tika uzskatīts kā normāla parādība, veco atpalicību un novecojušo dienvidu lauksaimniecību. 1950.gadā agrārās reformas rezultātā mazliet tika panākta uzlabošanās dienvidu rajonos. Agrārā reforma palīdzēja atbrīvoties no neefektīvajiem zemnieku laukiem, kas nodrošināja ziemeļus ar salīdzinoši lētu darbaspēku. Šādā veidā tika atbrīvoti cilvēkresursi priekš ziemeļu daļas attīstības veicināšanas. Publiskās plānošanas politika tika ieviesta, un tika pieņemta. Vanoni plāns 1954.gadā paredzēja, ka nākamajos 10 gados nepieciešams radīt 4 miljonus darbavietu ārpuslaiksaimniecības sektoros, izskaust ienākumu šķirtni starp ziemeļiem un dienvidiem, un maksājumu bilances stabilizāciju. Lai to sasniegtu ekonomikai bija jāaug 5% gadā, tomēr tā auga vēl straujāk un maksājumu bilance nostabilizējās jau 1958.gadā. tika radītas 2,4 miljoni darbavietas, tomēr ienākumu atšķirība starp reģioniem netika izskausta. Zemās darba algas nevar izskaidrot Itālijas eksporta konkurētspēju pieaugošajā ekonomikā. Pie tā bija vainojama arī kulturālā iezīme, kas ļāva dienvidniekiem pielāgoties apstākļiem, kas ļāva izveidot relatīvi produktīvas rūpnīcas un ražotnes .
Straujā izaugsme un nodarbinātības kāpšana atdzīvināja tirdzniecības biedrības kareivīgumu kura līdz šim bija potenciāla, bet neizmantota. Tajā pašā laikā pilno nodarbinātību bija sasniedzis ziemeļu reģions vīriešiem tajās nozarēs, kuras bija eksporta virzītas. Algu līmeņa kāpšana sāka pārsniegt produktivitātes kāpšanu .
…
