20. gadsimta pirmajā pusē Rietumu filozofijā tiek izvirzīta doma, ka modernajā pasaulē ir mainījusies cilvēka situācija. Arvien vairāk sāk dominēt bezpersoniskas struktūras, pūļa griba, masas.
Hosē Ortega i Gasets nepieļauj domu, ka masu cilvēks būtu identificējams ar trūcīgu cilvēku – vienkāršu strādnieku vai mazizglītotu zemnieku utt. Piederību pie masu cilvēkiem nosaka garīgā aprobežotība, nespēja eksistēt kā brīvai personībai.
Masa, pēc filozofa domām, ir ansamblis, ko veido personas bez īpašām kvalitātēm. Masu veido “vidusmēra” cilvēks. Masu cilvēks maksimāli cenšas līdzināties citiem, valda viduvēja gaume, viduvējas prasības, viduvēja piepūle. Masu cilvēks cenšas neizcelties pūlī, sakust ar to, izvairīties no atbildības. Tad viņš jūtas paslēpies un drošībā. Masas nes sev līdzi mietpilsonības veidolu. Masu cilvēks nespēj būt radošs, jo trūkst spēka atrast savu īsto lomu dzīvē, uzņēmības pietiek, tikai lai turētos pie viduvējības standartiem. Masas visur iejaucas, turklāt ar varmācību. Civilizācijas attīstības rezultātā cilvēkam kļūst pieejama arvien plašāka pasaule daļa, viņa dzīve fiziski top vieglāka, taču dvēsele noslēdzas. Noslēgta, norobežota dvēsele ir pats draudīgākais faktors, kas slēpj sevī masu sacelšanās briesmas. Masas pārstāvis ir svārstīgs, viņš pats nezina, kam seko, maina savus uzskatus līdz ar vispārējā noskaņojuma maiņu, būdams apmierināts ar sevi.…
