Ojārs Vācietis ir izcils latviešu dzejnieks, kurš savos darbos raksta par dažādām tēmām, kas ir tuvi visiem cilvēkiem. Raksta par visām pasaulē sastopamām krāsām un izjūtam. Viņu dzejas ir interesantas tāpēc, ka katrā pantā ir ielikta daļiņa no viņa paša būtības un viņa dzīves uztveres.
Es izvēlējos Ojāra Vācieša krājumu „Melnās ogas”, kura tika uzrakstīta 1971. gadā. Manuprāt, gads neīpaši ietekmēja krājuma saturu, jo tajā dzejnieks runa par tādam problēmām, ar kuriem cilvēki sastopas jebkurā gadā. Bet bija daži dzejoli, kuri raksturoja situāciju, kas ir saistīta ar krievu tautu. 1971. gadā Latvija atrādījās Padomju Krievijas sastāvā, un dzejolī „Dzimtene” ir pausta ļoti stipra mīlestība pret vietu, kurā esam dzimusi un uzaugusi. Dzejolī „Pazemība” Ojārs Vācietis saka: „Brauca pretī ļauni ļaudis, lika lietā pātadziņu”, tas apliecina, ka ir nācies būt pazemīgam kāda priekšā, cilvēki nevarēja būt brīvi.…
