Visi dabas elementi, ieskaitot ezerus, ir pakļauti nemitīgai attīstībai un mainībai. Pēdējos gadu desmitos vērojama seklo ezeru aizaugšana un ūdens kvalitātes pasliktināšanās. Sakarā ar ūdenstilpju attīstību mūsdienās nepieciešams izšķirt jēdzienus piesārņošana un eitroficēšānās.
Eitrofikācijas gaitā ūdenī palielinās slāpekļa, fosfora un citu biogēno elementu daudzums, kas ir cēlonis zemāko un augstāko augu attīstībai. Vērtējot eitrofikācijas procesu pēc cilvēkam noderīgās bioloģiskās produkcijas apjoma, līdz noteiktai pakāpei eitroficēšanās ir pat vēlama. Zivju produktivitāte maz vai mēreni eitrofos ezeros ir lielāka nekā ar barības vielām nabagos ezeros.
Ezeru dabiskā un antropogēnā eitrofikācija.
Ezeri savā vēsturiskajā attīstībā mainās no tīrām, ar barības vielām nabagām un mazproduktīvām ūdenstilpēm par ļoti produktīviem, bet sliktas ūdens kvalitātes baseiniem. Laika gaitā mainās ezeru bioloģiskās īpašības. Pēc ūdens krāsas ezeri tiek iedalīti dzidrūdens un brūnūdens ezeros. Atkarībā no barības vielu daudzuma tajos un izmantošanas iespējām izdalīti 3 tipi: oligotrofais, eitrofais un distrofais.…
