Sociālie un kultūras faktori starptautiskajā politikā neoliberālā institucionālisma skatījumā

Neoliberālais institucionālisms ir sakņojies funkcionālās integrācijas teorētiskajos darbos 1950 gados. Kā skaidro Roberts Koheins (Roberth Keohane), tad neoliberālais institucionālisms ir kā savienojoša starptautisko attiecību teorija starp reālismu un liberālismu. Šī teorija uzsver sadarbības ideju hegemonijas vidē, kur spēcīgākās valstis meklē iespēju sadarboties, lai iegūtu un stiprinātu savas valsts varu. Neoliberālā institucionālisma teorētiķi uzskata, ka šī starptautiskā attiecību teorijā valstis rīkojas pēc racionālās izvēles teorijas.1 Neoliberāļi tic, ka valstis un citi aktori var tikt pierunāti uz sadarbību, ja tie ir pārliecināti, ka visas valstis ievēros noteikumus un sadarbība nesīs kādu labumu. Globalizācija tiek uztverta kā aspekts, ka visas valstis iegūs labumu no ekonomiskās izaugsmes. Jaunas institūcijas var tikt veidotas un vecās pārveidotas, lai izlīdzinātu nevienmērīgi kapitāla plūsmu, veicinātu vides ilgtspējīgumu un aizsargātu iedzīvotāju tiesības.2
Roberts Koheins savā darbā uzsver, ka pasaulei ir jāsastāv no daudziem režīmiem un institūcijām. Viņš uzskata, ka sadarbība ir smags process, kas varētu viegli nonāk līdz nesaskaņām, režīmi un institūcijas var iegūt ar korporatīvo stratēģiju ieviešanu. Ar sadarbību jāsaprot procesi, kurā valstis sakārto/pielāgo savu rīcību aktuālai vai paredzamai citu rīcībai, caur koordinācijas procesa politiku. Ar režīmiem saprotot, savstarpējas gaidas, likumu, noteikumu un regulu, plānu, organizatoriskas enerģijas, finansiālās saistības, kas tiek akceptētas valstu grupā. Tā nav utopiska domāšana, bet kā uzskata šīs teorijas atbalstītāji, šajos argumentos ir ieinteresētas visas iesaistītās valstis.3
Neoliberālā institucionālisma pētnieki norāda, ka šobrīd politiskie spēki darbojas ar mērķi izveidot vienotu ekonomiku. Neoliberāļu centienos ietilpst arī vienota politiskā un sadarbības tīkla izveide, lai iegūtu pēc iespējas vairāk strukturālas varas, politiskās iespējas, stratēģijas un atbalstītājus. Protams, spēcīgākie spēlētāji ir arī ietekmīgākie politiskie spēki. Šos spēlētājus vieno līdzīga politika, izglītības līmenis, augstas prasības un vēlme pakļaut iedzīvotājus kā savā valstī, tā visā pasaulē. Mērķa sasniegšanas procesā nav svarīgi, kādas ir konkrētas valsts morāles normas vai spēles rīcības plāns, bet svarīgāk ir radīt ilūziju, ka valsts darbojas balstoties uz cēlākajām vērtībām.4…