Ņemot par pamatu Sofokla traģēdiju “Ķēniņš Edips”, Freids rakstīja par Edipa un Elektras kompleksu, ko uzskatīja par savdabīgu kultūras fenomenu. Viņš šajā teorijā izvirzīja sekojošu domu: visi zēni ģimenē neapzināti mīl savu māti un izjūt greizsirdību pret savu tēvu (Edipa komplekss), bet visas meitenes mīl savu tēvu un ir greizsirdīgas uz savu māti (Elektras komplekss).
Freids aplūkoja dažādas dzīves jeb eksistences tehnikas, likdams pamatus turpmākajām eksistences, patības, politikas, pārvaldības tehnoloģiju analīzēm. Taču Freids ir nozīmīgs un aktuāls ne tikai kā šāds pamatu licējs. Freids norādīja uz eksistences tehnikām, ar kuru palīdzību cilvēks iedomājas sasniegt laimi. Modernais cilvēks pat ir laimes tirānijas varā – viņš nemitīgi dzenas pēc laimes, kaut gan lielākoties kļūst tikai nelaimīgāks. Freida atbilde bija skaudri atskurbinoša – laime nav ietverta radīšanas plānā. Laime ir kļuvusi pārejoša, tā ir pārtapusi par labsajūtu, un cilvēkam neatliek nekas cits kā kļūt par laimīguma kolekcionāru vai arhivāru.
Svarīgi norādīt, ka Z.Freids uzskatīja, ka kultūras veidi ir māksla, reliģija un zinātne. Viņaprāt, kultūra ir bezapzināto impulsu sublimācijas rezultāts. Piemēram, reliģija, ir neapmierināto tieksmju fantastiska projekcija ārējā kultūras telpā, un var teikt, ka Z.Freida kultūras teorija balstās uz panseksuālismu. …
