Tūlīt pēc Latvijas Republikas proklamēšanas latviešu valoda un literatūra kā mācību priekšmeti tika ieviesti obligāto sešklasīgo pamatskolu programmās. Līdz ar to šo priekšmetu mācīšanas metodikas izstrāde kļuva sistemātiskāka:
1.tika izdotas mācību grāmatas (piemēram, latviešu literatūras vēsture);
2.izdeva plašu literatūras hrestomātiju (lasāmgrāmatu) klāstu.
Šo gadu literatūras mācīšanas pedagoģiskā tendence – bērni jāiepazīstina tikai ar tādiem daiļdarbiem, kas spēj raisīt pozitīvas emocijas. Tātad, neviena slikta vārda vai pārmetuma par vecākiem kā audzinātājiem, literatūras hrestomātijās netika iekļauti lasāmie gabali par smagu darbu fabrikā vai saimnieka tīrumā.
Aleksandrs Dauge, iebilstot, ka mācību grāmatās un hrestomātijās valda pārlieku liela nopietnība, atklāja psiholoģiski pamatotu patiesību – ar daiļliteratūras tēliem un gleznām ir jāvairo bērna prieku, jāmāca to dot un saņemt.…
