Mūsuprāt, šajā citātā vislabāk atklājas tas, cik ļoti daudz Fībija nozīmē Holdena dzīvē. Viņa ir tā, kas viņam lika pārdomāt un palikt mājās.
Lai arī Holdens gāmatā lielākoties attēlots kā pasaules nīdējs, viņš spēja saskatīt skaistumu sīkumos un vienmēr centās palīdzēt vājākajiem. Būdams pats savās domās un dzīvē apmaldījies, viņš gribēja savu māsu un citus bērnus pasargāt no līdzīga likteņa, kas daļēji varētu būt pielīdzināms krišanai bezdibenī:
“Zini, es iedomājos, ka visi mazi bērni rotaļājās rudzu laukā. Tūkstošiem mazu bērnu, un tuvumā nav neviena cilvēka – neviena pieauguša, tikai es. Un es esmu tādas stāvas, stāvas kraujas malā. Un man jānotver ikviens, kas grasās krist lejā, - saproti, viņi draiskojas un neskatās, uz kurieni skrien, un tad man jāpiesteidzas klāt un jāpasargā viņi, lai nenokrīt lejā no kraujas. Tas ir viss mans darbs. Es esmu sargātājs rudzu laukā. Tas ir dumji, bet tas ir vienīgais, ko man patiešām gribētos darīt.”
Holdena emocionālā nestabilitāte, dzīves jēgas nesaskatīšana un nicīgā attieksme romānā mijās ar alkām pēc īstuma, patiesuma, pēc kaut kā, kam atdoties ar sirdi un dvēseli. Viņš ir sapņotājs, kurš lasītājam liek pārvērtēt attieksmi pret sevi, sabiedrību, liekulību, uzvedības normām, kā arī rosina meklēt dzīves jēgu un piepildījumu.
…
