| Nr. | Название главы | Стр. |
| Ievads | 2 | |
| Korespondences ievērošana kā humānisma princips | 3 | |
| Nodarbinātība kā humānisma princips | 4 | |
| Iekšējās kārtības noteikumu ievērošana un izpausmju ierobežošana | 5 | |
| Soda progresīvā izpilde | 6 | |
| Kopsavilkums | 7 | |
| Izmantotā literatūra | 8 |
Pēc autora domām , skatīt (LR Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta 2009. gada 27. aprīļa lēmumu SKA -441/2009), izvērtējot lēmumu, uzmanību piesaistīja cilvēka izpausmju ierobežošana. Lietas būtība, ka ieslodzītajam cietuma administrācija aizliedza spēlēt ģitāru, jo ģitāras spēlēšanu cietuma administrācija uzskata par ieslodzītā izklaidi. Cietuma administrācija savu aizliegumu pamato ar Latvijas Sodu izpildes kodeksa 42. pantu(..) kas nosaka uzvedības noteikumus, iekšējo kārtību, neatļautu priekšmetu izmantošanu(..). Kā arī atsaucas uz Ministru kabineta 2006. gada 30. maija noteikumu Nr. 432’’Brīvības atņemšanas iestādes iekšējās kārtības noteikumi’’. 43.1. apakšpunkts nosaka kādus priekšmetus var glabāt, bet ģitāra nav iekļauta, uzskatu, ka tas nevar būt par pietiekamu atteikuma iemeslu tam, lai aizliegtu personai spēlēt ģitāru. Neatļaut spēlēt cietuma kamerā, tas būtu saprotami, bet lai atļauj citā telpā spēlēt. LR Satversmes 113. pants Valsts atzīst zinātniskās, mākslinieciskās un citādas jaunrades brīvību(..). Pieteicējs ir pakļauts īpašiem noteikumiem un likumiem, bet tajā pašā laikā atrašanās ieslodzījuma vietā nevar būt kā sods, ka personai nekas nepienākas, un tā tiek apspiesta. Varbūt šāda ģitāras spēle veicina personai attīstību, lai tā pēc soda izciešanas, kad nonāk sabiedrībā spētu savas spējas un talantu izmantot.
Pēc autora domām , šāda personas ierobežošana veicina to, ka personai ir jāsaprot, ka viņa ir pilnībā sodīta un viņas iespējas ir ierobežotas. Vajadzētu, lai personai tiek veicināti apstākļi, ka tā pilnveidotos un veidotos par sabiedrībai noderīgu subjektu, tādēļ jāatbalsta ikviena legāla un pozitīva darbība, ko šāda persona veic vai mēģina veikt.…
Darbā apskatītā tēma balstīta uz Latvijas Sodu izpildes kodeksu un tā piemērošanu saitībā ar Latvijas ieslodzītajiem, tai skaitā, vērtēts kā tiek ievērots humānisma princips. Ievads Cilvēci, visos tās pastāvēšanas daudzajos gadu tūkstošos, neatvairāmi ir pavadījis nozieguma un soda motīvs. Nenoliedzami, sodam ir liela nozīme vispārējās (ģenerālās) un speciālās prevencijas aspektā . Sods vienmēr cilvēku apziņā asociējas ar noziegumu, audzina cilvēku apziņu par noziegumu postošo ietekmi uz cilvēci un to nepieļaujamību, tam vienmēr piemīt brīdinošs raksturs atturēt un pasargāt cilvēkus no nozieguma izdarīšanas. Sods ir atbildības mērs, ko nosaka likums, bet galu galā precizē sirdsapziņa. Sodam savā būtībā vajadzētu būt ar audzinošu raksturu, nevis nosodošu. Šai audzināšanai būtu jāpastāv, lai šī notiesātā persona, kas ir sodīta, kamēr atrodas apcietinājumā mainītu savus dzīves motīvus un spētu iekļauties tajā sabiedrības slānī, kas nav šī nozieguma vide. Katrā ziņā, lai persona, kura izcieš sodu atbilstoši likumā noteiktajām tiesībām un pienākumiem varētu vēlāk iekļauties pilnvērtīgi sabiedrībā, jāievēro humānie apstākļi, kas veicinātu personas vēlmi dzīvot normālu, pilnvērtīgu sabiedrības indivīda dzīvi. Šajā referātā vēlos apskatīt humānisma principa izpausmi Latvijas Sodu izpildes kodeksā, un tā ievērošanu attiecībā uz ieslodzītajiem no Latvijas tiesu prakses.
