Mēs pastāvīgi sastopamies ar pavisam ikdienišķām problēmām un redzam, ka daži cilvēki ar tām pašām lietām tiek galā ievērojami īsākā laika sprīdī nekā mēs paši vai kāds cits mums līdzās. Tomēr mēs ne tikai novērojam citus, bet vērtējam arī paši sevi.
Mūsu pieredze pat bez tās zinātniskā izskaidrojuma rāda, ka viena un tā pati persona var vienā situācijā būt pārāka par mums, bet citreiz ievērojami atpalikt. Galvenā nozīme šajās atšķirībās lielākoties ir veicamā uzdevuma veidam: daži cilvēki, piemēram, rēķina daudz lēnāk nekā citi, toties valodnieciska rakstura uzdevumos ir daudz pārāki, un otrādi. Intelekts (lat. intellectus – prāts) ir intelektuālo spēju struktūra vai integrālā spēja risināt uzdevumus. Psiholoģijā dominē uzskats, ka intelekts vairāk reprezentē domāšanas operacionālo (instrumentālo) nodrošinājumu .
Daļa no mūsu intelekta, proti, domāšanas spēju galējā robeža tiešām ir iedzimta. Būtiski ir tas, ka mēs savas spējas vēlamies izmantot, cik intensīvi mēs tās lietojam un vingrinām. …
