Receptēs savstarpēji mijas senlatviešu dievības Dievs, Laima, Māra, kristietības trīssavienība Tēvs, Dēls un Gars, hinduisma dievības Brahma, Višņa un Šiva, tāpat arī minētas skandināvu mitoloģijas tēli Odins, Tors, Freirs. Literatūrzinātnieks G. Berelis atzīmē, ka šis vienkāršais un tehniskais paņēmiens veido „papildu mitoloģisko dimensiju”3. Mītisku, senlatvisku efektu romāna tekstam piešķir arī ik pa brīdim iekodētie tautas dziesmas vārdi „Aiz kalniņa dūmi kūp`a...” ,”...nu tika tā, timbaka taivaka tillidirā!...”, piešķirot tekstam pirmatnēja, sievišķīga raganiskuma un burvju vārdu klātesamības sajūtu.
Romāna kompozīciju un struktūras noformējumu interesantāku un netradicionālāku padara arī autores izcēlumi un atkāpes no sižetiskās darbības ar padomu sadaļu. Tā autore neslēpj, ka ar grāmatu uzrunā lasītāju un stāsta lasītājam ne tikai par Īvas pieredzi Īrijā, bet arī par viņas uzskatiem un pārdomām par dzīvi. Tā romānā, piemēram, iekļauts „padoms tiem, kas grib palikt sveiki un veseli pēc mālaināko grāvju rakšanas, kunga rijas nokulšanas vai Augeja staļļu mēšanas”, kas pamāca it kā „nolikt savu galvu uz plauktiņa”, lai cilvēka „ES” vairs nejustu, ko dara ķermenis; asprātīgs ir padoms „kā atšķirt labus dzērienus no draņķa”, aprakstot dažādu vīnu atšķirīgo ietekmi uz prātu un emocijām, padomā beigās piebilstot, ka tagad Īrijā labs ir arī īru viskijs, ko romāna varoņi pielej pie tējas „dieļ mīra”; bet padomā „lai cilvēks justos labi, jādara tā” Īva atgādina, ka nepieciešams dažreiz mierīgi apdomāties, sarunāties ar sevi un sadzirdēt sevi.
…
