-
Jaunumu izplatīšanās digitālās televīzijas ieviešanā
Rodžers ir atbildējis uz jautājumu ar kādām problēmām var saskarties. „Viens no iemesliem ir tāpēc, ka ir tik daudz izplatīšanās problēmas. Raksturīgi, ka problēma ir jauninājums, kas, šķiet, ir labvēlīga, šķiet, ir priekšrocības, lai tās lietotājiem,bet tas nav ļoti daudz lietotāju. Tik bieži mērķis ir paātrināt izplatīšanas procesā. Ar retiem izņēmumiem, kas ir problēmas definīcijai.”
Kā piemēru Rodžera inovācijas difūzijas teorijai var ņemt pāreju no analogās televīzijas uz digitālo televīziju, jo cilvēkiem bija spiestā kārtā jāpāriet uz citu TV apraides veidu, toties cilvēkiem bija izvēle kāda veida TV turpmāk labāk izmantot. Par analogās TV atslēgšanu tika runāts televīzijā un rakstīts internetā, tā lai cilvēkus sagatavotu turpmākajai situācijai. Cilvēks ar cilvēku komunicēja, lai dalītos pieredzē ar tiem cilvēkiem, kas jau izmantoja kabeļtelevīziju vai satelītu. Kopumā cilvēki bija negatīvi noskaņoti uz pārejas procesu, jo bez viņu piekrišanas un gribēšanas vajadzēja atteikties no ilggadējām zināmām vērtībām un jāpieņem, kas jauns un iepriekš nezinām. Nācās adaptēties jaunajos apstākļos, jo, lai izmantotu digitālo televīziju nācās pierast pie otras TV pults un dekodera, kas sagādāja papildus neērtības un finansiālos līdzekļus. …
Difūzijas jēdziens apzīmē komunikācijas procesu, kura gaitā jauna ideja vai jauns projekts tiek adaptēts tirgū, savukārt ar difūzijas ātrumu saprot ātrumu, ar kādu jaunā ideja izplatās no viena patērētāja līdz citam. Adaptācijas jeb pieņemšanas, līdzīgi kā difūzijas, pamatā vairāk ir indivīda lēmumu pieņemšanas psiholoģija, nevis tirgus uzvedība kopumā.1 Difūzija ir process, kurā inovācija ir paziņojums, un laika gaitā viens no sociālās sistēmas dalībniekiem izmanto noteiktus kanālus. Tas ir īpašs komunikācijas veids, jo ziņojumi tiek saistīti ar jaunām idejām. Paziņojums ir process, kurā dalībnieki savā starpā rada un dalās ar informāciju, lai panāktu savstarpēju sapratni.
