Vējbaku vīrusi

Vējbaka diagnostiskas metodes
Vējbakas un herpes zoster diagnosticē pēc raksturīgās klīniskās ainas, izsitumiem un anamnēzes datiem. Diagnostiskas grūtības rodas reti, netipiskas norises vai retas lokalizācijas gadījumā:
Laboratoriskā diagnostika
Mikroskopiski
Elektronmikroskopiski
Šūnu kultūrās

Vējbaka diagnostiskas metodes
Šūnu kultūrās
Var noteikt vīrusu pēc citopātiskā efekta. Šim nolūkam parasti izmanto cilvēka embrija fibroblastus. Pēc kultivēšanas VZV identificē ar komplementa saistīšanas reakciju (KSR).
VZV antivielas var noteikt ar imūnfluorescences (IF) metodi.
Vīrusspecifiskos antigēnus un antivielas nosaka ar IFA (ELISA) reakciju.
Vīrusa DNS var noteikt ādas krevelēs, pūslīšu šķidrumā, elpceļu sekrētā un likvorā, izmantojot:
mēreno blot hibridizāciju,
in situ hibridizāciju ar biotīnu marķētām DNS un RNS provēm,
fermentu imūnfiltrāciju,
PĶR.

Vējbaku ārstēšana
Imūnkompetentiem pacientiem vējbakas norisinās viegli un ir pašlimitējoša infekcijas slimība, kas īpašu ārstēšanu neprasa. Imūnkompromitētiem pacientiem vējbaku ārstēšanas mērķis ir iespējamo komplikāciju profilakse.
Lai izsargātos no ādas bojājumu sekundāras streptokoku un stafilokoku infekcijas, kas rodas, ja pacients ar nagiem sakasa niezošos bojātās ādas rajonus, slimniekiem svarīgi ir:
īsi apgriezt nagus;
ar ziepēm (piemēram, Safeguard) katru dienu mazgāt ne tikai rokas, bet visu ķermeni, mehāniski attīrot to no stafilokokiem un streptokokiem, kas atrodas uz ādas;
regulāri mainīt veļu;
izsitumus iespējams apstrādāt ar Burova šķīdumu, kurš mazina niezi, ir sausējošs un antiseptisks.
Apstrādāt izsitumus ar briljantzaļā šķīdumu nav nepieciešams gan estētisku apsvērumu dēļ (šķīdums krāso veļu), gan arī tā zemās efektivitātes dēļ.
Temperatūras mazināšanai bērniem ieteicams lietot acetaminofēnu, bet nedrīkst lietot aspirīnu Reye sindroma attīstīšanās iespējamības dēļ.

…