Atšķirībā no Leonardo da Vinči viņš nebija novators. Rafaēla mākslas nozīme ir nevis jaunu ceļu meklējumos, bet gan viņa priekšteču sasniegumu sintēzē. Būdams uzticīgs humānisma tradīcijām, Rafaēls radīja sava laika cilvēku tēlu, parādot to uz diženas arhitektūras vai ainavas fona. Rafaēla darbos visspilgtāk izpaudās humānistiskais ideāls: cilvēka un viņa apkārtnes pilnīga harmonija. Šo ideālu drīz vien Itālijā sagrāva vēsturisko notikumu gaita. Rafaēla darbu skaidrajam, rāmajam garam vēl pilnīgi sveša tā smagā vilšanās, kas jau nedaudz gadu pēc viņa nāves sāka izpausties Itālijas labāko mākslinieku darbos.
Rafaēls bija Urbino gleznotāja Džovanni Santi dēls. Acīm redzot, sākumā viņš mācijās pie tēva, bet pēc viņa nāves pie vietējā meistara Timoteo Viti.
1500. gadā Rafaēls devās uz Perudžu un strādāja tur pazīstamā gleznotāja Pjetro Vanuči, pēc iesaukas Perudžino darbnīcā.
…
