Ja Spīdala būtu dzīvojusi mūsdienās, viņa būtu Lika Besona Nikita, Ieva Melgalve ar “jaunās literātes” zīmogu uz pieres, meitene no Placebo klipa vai vienkārši spītīga garāmgājēja ar muļķīgām acu ēnām; man šķiet, Spīdalas prototips ir tikpat vecs kā pati pasaule – kaut gan uzskata, ka pasaule ir veca, izcelsme man joprojām ir miglā tīta... Bet uzskatīsim tā: kopš tā brīža, kad radās mūsdienu cilvēkam – sociālai būtnei – nozīmīgā pasaule, radās arī Spīdala, viņas tēls ar visām tās asajām šķautnēm – jo latviešu literatūrā man ir grūti atrast vēl otru tik daudzšķautņainu tēlu kā Spīdala ar savām tumšajām, asajām acīm un tajās vīdošo vieglo nicīgumu pret apkārtējās pasaules noteikto “pareizo kārtību”…
