Konfliktu vadīšana

Cilvēku ciešā savstarpējā saistība un atkarība organizācijā, atšķirības individuālajās īpatnībās, motivācijā, sociālajā statusā, indivīdu un atsevišķu grupu mērķos u.c. faktori rada dažāda rakstura konfliktus, kuri būtiski ietekmē organizācijas darbu un tā efektivitāti.
Konflikts ir divu pušu interešu sadursme, kurā vienas puses interešu īstenošana reāli (vai tikai šķietami) izslēdz otras puses interešu īstenošanu. Šajā gadījumā puses var būt divi vai vairāki cilvēki, dažādas grupas (vai arī motīvi iekšējā konflikta gadījumā). Ar "interesēm" šeit jāsaprot ne tikai intereses, bet arī mērķi, uzskati, pozīcijas, tendences utt.
Konflikti var būt iekšēji (individuāli) vai ārēji (starppersonu vai starpgrupu). Organizācijās nozīmīgāki ir tieši ārējie konflikti, jo atsevišķa indivīda iekšējās pretrunas var aplūkot kā vienu no starppersonu konfliktu veicinošiem faktoriem.
Cilvēka iekšējo konfliktu izpratne ir atkarīga no teorētiskās pieejas, piemēram, psihoanalīzē un kognitīvajā psiholoģijā pastāv atšķirīgi priekšstati par iekšējo jeb intrapsihisko konfliktu mehānismiem. Iekšējais konflikts tiek aprakstīts kā psihisks neizlēmības stāvoklis situācijā, kad indivīds atrodas divu vienādi stipru, bet pretēji vērstu spēku ietekmē. Tiek izšķirti trīs galvenie konfliktu tipi.
1. "Tuvošanās - tuvošanās". Indivīdam vienlaikus ir divas vienādi pievilcīgas izvēles, piemēram, vai saņemt paaugstinājumu darbā ar lielāku atbildību un atalgojumu, vai iekļauties projekta grupā, kuras darbs ir ļoti interesants un nozīmīgs. Šādās situācijās izvēli bieži vien nosaka nejaušība, kāds negaidīts blakus apstāklis u. tml. Pateicoties "racionalizācijai" kā psiholoģiskajai aizsardzībai, lai kāda arī būtu indivīda izvēle, viņš pats uzskatīs, ka rīkojies pareizi.
2. "Izvairīšanās - izvairīšanās". Šajā gadījumā abas izvēles iespējas ir negatīvas, piemēram, darbiniekam ir jāizšķiras, vai pildīt vadītāja rīkojumu, izpelnoties darba biedru nosodījumu, vai arī pārkāpt vadītāja rīkojumu un oficiāli saņemt sodu.…