Cilvēks ir būtne, kurai ļoti nepieciešama ir blakus esošais plecs. Lai arī ne vienmēr šis atbalsts ir pozitīvs, mēs tiecamies uz ideālā cilvēka personību. Mēs to sasniegt varam ar lielām pūlēm un gribasspēku, bet paliekot ar savu “Es”. Šajā darbā gribu iepazīstināt ar tiem nosacījumiem, kuri ietekmē bērna “Es” veidošanos. Šeit ieskanas gan vecāku – bērnu attiecības, skolotāja – audzēkņa un arī bērna – viņa draugu, vienaudžu savstarpējā ietekme. Gribējās izzināt kādēļ daudzi mūsdienu cilvēki ir tik nedroši, neizlēmīgi un pakļāvīgi, kādi ir cēloņi un apzināties kā audzināt nākoša paaudzi, lai viņu “Es” un gribasspēks būtu daudz lielās nekā mums.
Bērnus iedrošināt nozīmē veidot viņa personību, celt pašapziņu.
Pašapziņa – psihisko procesu kopums, kuru rezultātā indivīds sevi apzinās kā darbības subjekts “Es tēls”.1
Vārdam pašapziņa ir dažādi izskaidrojumi, piemēram:
Cilvēka vai sociālās grupas spēja apzināties un vērtēt savas zināšanas, tikumus un intereses, ideālus un rīcības motīvus, savu vietu sabiedrībā. Tā ir cilvēka “Es” nodalīšana no apkārtējas vides. Pašapziņas rašanās saistīta ar noteiktu apziņas attīstības līmeni un ir nepieciešams priekšnosacījums personības veidošanās procesā. (1986.g.)
Sava nozīmīguma, spēku, spēju, sabiedriskās lomas apzināšanās. (1987.g.)…
