Kritiķi nereti atzīmējuši, ka Celmiņas darbiem kopš 60. gadu beigām, mēness ainavām, okeāna virsmām, zvaigžņu laukiem, gliemežvākiem un zirnekļu tīkliem, bieži vien ir tāda pati īpašība, ka tiem nav atskaites punkta: nav horizonta, lauka dziļuma, malas vai orientieri, lai tās iekļautu kontekstā. Iespējams kritika ir pamatota, bet, manuprāt, tieši tas piedod darbiem noteiktu faktūrīgumu un nebeidzamības sajūtu, kas neļauj skatītājam izveidot telpu, plaknes, sevis ievietošanu vidē, bet gan novērot to kā faktūru un vienumu. Atslēdzot sevis ievietošanu noteiktājā vidē, tādējādi liekot just emocijas, bet šādā gadījumā tieši radīt to atkāpi - padarot apmeklētāju kā novērotāju, nostādot citā pozīcijā nekā parasti. Tieši šie aspekti veido un atšķir Celmiņas mākslas darbus, dodot jaunus
veidus kā uztvert mākslu kā kopumu. Piedāvājot izmaiņas skatītāja lomā un nedodot tikai tīri ainavisku gleznu, kas veidoja priekštatu par glezniecību kā amatniecību, nepapildinot
neko konceptuāli. Šī atkāpe no ierastās uztveres par glezniecības un grafiskiem darbiem kā konceptu atspoguļojusies arī manos darbos un uztverē par mākslu, kurā caurvijās tās konceptuālās nozīmes meklējumi.…
