V.Gētes traģēdijā „Fausts” noris cilvēka iekšējā cīņa starp labo un ļauno, kas mīt katrā no mums. Fausts ir gudrs zinātnieks, kurš dzīvē ir sasniedzis ļoti daudz, taču joprojām nejūt savas dzīves piepildījumu. Viņš vēlas izzināt kaut ko jaunu un nebijušu, jo citādāk cilvēks stāv uz vietas un neattīstās. Faustā noris šī iekšējā cīņa, kuru es arī saskatu sevī.
Fausts ir izglītots, cienīts un slavēts, taču viņu nomāc grūtsirdība. Manuprāt, tas ir tāpēc, ka viņš bija sasniedzis tādu robežu, kad Fausts saprata, ka īstenībā viņš par dzīvi nezina gandrīz neko. Fausts ir neapmierināts ar visu to, ko ir spējis sasniegt un mācīt citiem, kaut vai viņš visiem ir kā paraugs:
„Es jūtu, ka nevaru mācīt ko labu,
Cilāt un pārvērst cilvēka dabu.”
