Vēsturiski pirmais iespējamais norādījums uz burdona polifoniju atrodams S. Minstera darbā “Kosmogrāfija jeb visu zemju apraksts” (1550). Pirmais nepārprotamais latviešu burdona apraksts sniegts Friderika Mēnija traktātā “Sintagma par livoniešu izcelšanos” (1632). Dziedāšanu ar vilkšanu “Latviešu gramatikā” piemin Vecais Stenders, savukārt pirmie nošu piemēri ir no 1777. un 1782. gada – Hūpela darbā “Topogrāfiskas ziņas par Vidzemi un Igauniju”. Par burdonu īsi rakstījis arī Garlībs Merķelis esejā “Par latviešu dzejas garu un dzeju” (1797).
19. gadsimtā burdons kā raksturīgs latviešu dziedāšanas veids daudzkārt pieminēts dažādos avotos, arī Herdera krājumā “Tautu balsis dziesmās” (1807).
Lielākā daļa burdondziesmu pieraksti atrodami Jurjānu Andreja “Tautas mūzikas materiālos” un Emiļa Melngaiļa “Latviešu mūzikas fokloras materiālos”.
…
