Daiļrades psiholoģijas problēma ir mākslinieka personības problēma, tās veidošanās, struktūra, individuālo un sociālo faktoru vienība, iedzimtības un attīstības vienība. Jautājums par mākslinieka personības lomu daiļradē saistās ar veselu problēmu ciklu, to skaitā – jautājums par subjektīvā objektivizēšanos un objektīvā subjektivizēšanos mākslinieciskajā daiļradē, par objektīvo un subjektīvo jaunradi, par mākslinieka psihisko procesu, stāvokļu un īpašību lomu jaunrades procesā un produktā, par pašizteikšanos un sociālo pasūtījumu, par radošā darba ietekmi uz mākslinieka personības īpašību veidošanos. Te pieder arī jautājums par bērnības un pusaudžu gadu ietekmi personības attīstībā un daiļradē, par cilvēciskās personības, mākslinieciskās personības un mākslas tēla savstarpējām attiecībām [1,4].
Nozīmīga loma daiļrades procesā ir emocijām un pārdzīvojuma pieredzei. Katram cilvēkam pārdzīvojuma pieredzes izpratnes process ir unikāls, individuāls un garīgi smags darbs, kurš pārtop kreatīvās kvalitātēs. Pārdzīvojuma pieredzes kreatīvās kvalitātes ir atkarīgas no cilvēka spējām pacelties garīgumā, t.i., negatīvo pārdzīvojumu pieredzes nastu transformēt pozitīvajā – priekš sevis radošajā procesā. Tā ir cilvēka būtības izteiksme, patība, kuru nosaka to vērtību saturs, kuras ir jēgas apliecinājums un kurām piemīt oientācijas spēja dzīvē un atbildībā [3,35].
…
