Grāmatu bija salīdzinoši viegli lasīt, jo viss tika pasniegts no žurnālistu redzesloka puses, varbūt nedaudz traucēja tas, ka nemitīgi bija jaunas personas - vārdi un uzvārdi, kas vietām juka, jāatdzīst līdzīgi bija ar abām iepriekšējām grāmatām, jo pietrūka šo personu aprakstošās informācijas.
Grāmatā piesaistīja pāris lietas – informācijas avotu slepenība un dramatizētā pieeja kad vajadzēja satikties ar nozīmīgo informācijas avotu – ko dēvēja par Dziļo Rīkli – pārbīdot uz balkona puķupodu, jo viņiem bija bažas, ka žurnālisti tiek noklausīti, kas bija pilnīgi iespējams, un tādēļ, neiztika bez šīs nianses neminēšanas.…
