Pilsētu izaugsme, rūpniecības un transporta attīstība, upju aizsprostošana ar hidrotehniskām būvēm, mežu un purvu platību samazināšanās, ūdeņu, gaisa un augsnes piesārņošana stipri pārveidojusi augu, putnu, dzīvnieku dzīves apstākļus.
Nav noslēpums, ka Latvijā netiek darīts ļoti daudz, lai aizsargātu dabu. Jūs varētu iebilst, ka eksistē dažādi dabas parki, rezervāti, lieguma zonas. Tur droši vien cilvēki cenšas saglabāt izmirstošos augus un dzīvniekus. Jā, bet mēs taču nevaram visi dzīvot vienā lielā rezervātā.
Mūsdienās katras valsts uzdevums ir saglabāt visu tās dabai raksturīgo augu un dzīvnieku sugu genofondu.
Visiem jāzina, ka ir iespējams saglabāt un savairot gandrīz pilnīgi izzūdošas sugas, lai gan tas prasa milzīgus līdzekļus, laiku un pūliņus.
Diemžēl, sabiedrība ļoti lēni nonāk pie atziņas, ka jāaizsargā ne vien apdraudētās sugas, bet arī apdraudētās teritorijas: purvi, slapjie meži, seklūdeņi. Aizsargājamās dabas teritorijas – unikālās un raksturīgas ekosistēmas, aizsargājamo sugu dzīvotnes, savdabīgas, skaistas ainavas, kā arī ģeoloģiskie un ģeomorfiskie veidojumi.
Latvijas Republikas Ministru Kabinets 1993.gadā izdeva likumu “Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām”. Tā mērķis bija saglabāt un aizsargāt dabas daudzveidību. 2000. gadā 572,7 ha jeb 8,9% Latvijas teritorijas bija ar likumu noteikts īpaši aizsargājamo dabas teritoriju statuss. Kopš 90.gadu sākuma aizsargājamo teritoriju īpatsvars ir palielinājies par 1/3. …
