1993. gadā, Ņujorkas mērs Džuliani īpaši nopietni ķērās pie grafiti apkarošanas.
Kā daļa no mēra dzīves kvalitātes uzlabošanos politikas, grafiti apkarošana kļuva par īpašu pilsētas un vietējo pašvaldību prioritāti: "Grafiti romantizēšana nozīmē necieņu pret līdzcilvēku īpašumtiesībām, grafiti rada nekārtības un haosa iespaidu, turklāt pēdējā laikā grafiti paraksti ir bandu un narkotiku dīleru sazināšanās veids," paziņoja Džuljani.
1995. gadā mērs izveidoja īpašu pretgrafiti vienību.
Bija arī mēģinājumi rast kompromisu ar varas iestādēm un grafiti kaut daļēji legalizēt.
Ņujorkā Patriks Dilillo saprata, ka aizliegumi nespēs iznīdēt grafiti kā tādu, tikai iedzīs to dziļāk pagrīdē, tāpēc nepieciešama jauniešu organizācija un koordinēšanas sistēma.
Tika izveidota grafiti galerija Pfun Factory.
Taču tur darbus izstādīja tikai talantīgākie grafiteri, kuru darbiem bija lielāka mākslinieciska vērtība, t.i. mazākums.
Grafiti masu medijos
Pirmais grafiti veltītais preses izdevums, ko veidoja paši grafiti rakstītāji, bija "International Graffiti Times".
Pirmais pašu grafiteru veidotais video bija "VideoGraf" sērijas no San 2 aka Carl Weston (NYC) 1980. gadu otrajā pusē.
Pirmā tīmekļa vietne par grafiti ir 1994. gadā izveidotais Art Crimes.
…
