Diplomātijas vēsture

1)Diplomātijas jēdziens(priekšmets).
Starptautiskās attiecības – sabiedrisko attiecību nozare; aptver politiskās, ekonomiskās, zinātnes, tehnikas, kultūras u.c. attiecības starp valstīm, valstiskiem veidojumiem, nācijām, kas cīnās par savu neatkarību, un starptautiskajām organizācijām.
Diplomātija – valsts un valdību vadītāju, kā arī ārējo sakaru iestāžu oficiāla darbība valsts ārpolitikas mērķu īstenošanai un tās suverēno tiesību un interešu aizsardzībai. Diplomātiskās darbības formas ir starptautiskie kongresi, konferences, vienošanās, diplomātiskās sarunas un sarakste, starptautisko līgumu un vienošanos sagatavošana un noslēgšana, valsts pārstāvība citās valstīs ar pārstāvniecību un misiju starpniecību, valsts pārstāvju piedalīšanās starptautisko organizāciju darbībā un citas formas. Diplomātijas organizāciju, diplomātiskās darbības formas un metodes nosaka valsts ārpolitikas mērķi un uzdevumi.
Vārdu „diplomātija” Eiropā ārējās attiecībās sāk lietot Rietumeiropā 18. gs. beigās. 18. gadsimtā franči nosauca savu ierēdņu iestādi pie ārzemju sūtniecībām par „diplomātisko” korpusu. Vārdu „diplomātija” angļu valodā pirmo reizi ieviesa Edmunds Burks 1796. gadā, balstoties uz franču vārdu „diplomatie”.
Diplomātija plašākā izpratnē – karš, spēka pielietošana, arī - ārlietas.
Diplomātijas sašaurinātā izpratne – ekonomiskie, politiskie līdzekļi ārpolitikā (arī tos pielieto ne tikai oficiāli).
2)Diplomātijas vēstures avoti:
1.Lietiskie avoti.
2.Etnogrāfiskie avoti.
3.Lingvistiskie avoti.
4.Mutvārdu avoti (folklora).
5.Rakstiskie avoti.
6.Tehniskie avoti.
Parlamentārie dokumenti (parlamentu dekrētus par ārpolitiku, ratifikācijas (līgumi, debates par ārpolitiku)
Diplomātiskie dokumenti:Līgumi, vienošanās, pakts, konvencija, traktāts.
Diplomātiskā sarakste:
Ārējā – starptautiskā(starp valstu vadītājiem un ārlietu ministriem, diplomātiskās notas, atgādinājuma vēstules, memorandi, deklarācijas)
Iekšējā – valsts pārstāvju starpā (sūtniecību atskaites, politiskās sūtņu vēstules,izziņas u.c.)
Statistiskie dokumenti.
Periodiskā prese.
Kino, foto, fono dokumenti.
Daiļliteratūra.
Arhīvu dokumenti.
Memuāru literatūra. (Plašs memuāru klāsts – īpaši par Pirmo pasaules karu, autobiogrāfijas, vēstules u.tml.).…