Mūzika ir viens no veidiem kā cilvēks var sevi identificēt. Gadu tūkstošu laikā, mainoties cilvēka evolūcijai, arī tās „veidols” ir mainījies, un tādu kādu to mēs pazīstam šodien, mūsu senči nespēja pat iedomāties. Turklāt tas ir viens no veidiem kā komunicēt. Ar mūziku iespējams nodot dažādus vēstījumus, paust emocijas. To klausoties, var mainīt savu garastāvokli. Mūzika kā komunikācija pastāvējusi gadu tūkstošus pirms mums, tā kā komunikācijas veids pastāv mūsdienas, un diezgan droši varu apgalvot, ka arī nākotnē tā būs kā viens no komunikācijas veidiem.
Esejā mēģināšu parādīt, kā mūzika kalpoja kā komunikācijas veids aizvēsturē, un kāda tā ir kā komunikācijas instruments mūsdienās. Kāda ir tās ietekme uz cilvēku smadzenēm. Centīšos rezumēt izlasīto literatūru, un sniegt savus argumentus par šo tēmu.
Mūsu senči jau pirmsākumos skaņu izmantoja kā sazināšanās veidu. Lasot kursa literatūru, Kross Jans (Cross Ian) savā grāmatā piemin, ka arheologi ir atraduši alās stalagmītu akmeņu veidojumus, ar kuriem mūsu senči ir radījuši „muzikālas” skaņas, turklāt pierādīts, ka viņi ir izmantojuši sev labi pazīstamus akmeņu veidus, piemēram, kramu nevis koku vai kaulu. …
