Viens no „melnajiem traipiem” Eiropas Padomes lēmumu pieņemšanas procesā ir tā sauktā kolektīvā kaulēšanās sistēma. Šāda pieeja tiek izmatota ne tikai politisko vadlīniju noteikšanas procesā, bet arī līgumu un paziņojumu sastādīšanas laikā. Kolektīvā kaulēšanās parasti tiek izmatota situācijā, kad kompromisu savādākā ceļā panākt nav iespējams. Piemēram, kādā jautājumā pastāv divas konfliktējošas puses, kur neviena negrib piekāpties. Tas nozīmē, ka viena puse ir gatava piekāpties tikai tādā gadījumā, ja citā, otras puses interesējošajā jautājumā piekāpsies pirmā puse. Es uzskatu, ka šāda kompromisa panākšanas metode norāda uz to, ka lēmumus Eiropas Padome bieži vien pieņem aprēķinu vadīti, kas mazina uzticēšanos tai.
Šādas vājības un nepilnības iespējams saskatīt tikai gadu gaitā, tādēļ katru soli un darbību nepieciešams sīki izanalizēt un vērot, kādas sekas tas ir atstājis un kādus labojums veikt, lai tas vairs neatkārtotos. Es uzskatu, ka tādu trūkumu, kā Eiropas Padomes sanākšanas retumu vienkārši ir iespējams labot, un piecu reižu vietā iespējams sanākt septiņas vai astoņas reizes. Manuprāt, šī nav neatrisināma problēma. Tāpat atrisināt iespējams arī konsensusa principa trūkumus, vienojoties par balstu skaitu, kuru ir jāiegūst, lai likums stātos spēkā un nebūtu jāatliek vairākas reizes. Es uzskatu, ka visgrūtāk ir cīnīties ar kaulēšanās izbeigšanu. Protams, vienmēr tiek izvēlēts vieglākais veids, kā panākt kompromisu, bet šādas kaulēšanās esamība, kā jau minēju, rada neuzticību un bažas par to, ka likumi tiek pieņemti tikai savstarpējā labuma gūšanai. Tomēr uzskatu, ka nekas nav nelabojams un šos trūkumus ar laiku iespējams izskaust.
…
