Viduslaiku laicīgā mūzika

Viduslaiki ir laika posms, ko pieņemts datēt ar 476. gadu vai ar 337. gadu, kas ir pirmā kristīgā imperatora Konstantīna nāves gads. Par viduslaiku beigu gadu uzskata 1453. gadu, kad tiek sagrauta Bizantijas impērija vai 1492. gadu, kad Kolumbs atklāj Ameriku. Jebkurā gadījumā, viduslaiki ir visai ilgs laika posms, kas aptver aptuveni tūkstoš gadu. Turklāt šim laikam raksturīga vārda saistība ar skaņu, jo lielākā daļa cilvēku visu informāciju, kas līdz tiem nonāca, bija spiesti uztver to tieši ar ausīm, nevis ar redzi, jo vispārējā izglītība tajā laikā bija kas nezināms un tādu, kas spēja lasit un uztvert lasīto, nebija daudz.
Sākotnēji nepastāv mūzika, kas būtu šķirta no baznīcas, jo viduslaiki ir laika psoms, kad baznīca spēcīgi ietekmē gandrīz katru cilvēka dzīves sfēru. Kristīgās mūzikas pirmsākumi meklējami ebreju sinagogālajos dziedājumos (Tuvajos Austrumos). Baznīca pārņem pašu vienkāršāko mūzikas daļu, jo sākumā kristīgā ticiba bijas nelegāla un līdz 5. gs. dievkalpojumos aizliegts lietot mūzikas instrumentus, iztiek tikai ar dziedāšanu, kas sākumā ir vienbalsīga, vēlāk tiek nolemts, ka par “baznīcas instrumentu” uzskatāmas ērģeles. Viens no iemesliem, kāpēc runājot par viduslaiku mūziku, parasti tiek pieminēta tieši baznīcas mūzika un par to ir visvairāk informācijas, ir tas, ka tieši baznīcai piederīgie bija pietiekoši izglītoti, lai spētu notis pierakstīt nošu rakstā, kas visu viduslaiku gaita pilnveidojās, tāpēc līdz mūsu dienām saglabājušies pamatā garīgās mūzikas pieraksti.
Viduslaikos tiek izmantoti vairāki instrumenti, kas mūsdienās vairs netiek lietoti, piemēram, lauta – instruments, kas līdzīgs mandolīnai; viola – vijoles priekštece; bet tāpat sastopami instrumenti, kas pārdzīvojuši laiku un tiek spēlēti mūsdienās – ģitāra, arfa, ērģeles (bet vēl ar 8-15 stabulēm), flautas, stabules un dažādi sitamie instrumenti.

…