Žana Žaka Ruso mācība par izglītību

Katrai zinātnei, tostarp arī pedagoģijai, ir sava vēsture. Pedagoģijas vēsture atklāj pedagoģiskās domas attīstību laikmetu lokos, tās ciešo saikni ar laikmeta vadošo virzienu filozofijā, zinātnes un kultūras attīstības līmeni. Savukārt nostiprinājusies pedagoģiskā doma nenoliedzami ietekmē izglītības sistēmu, īpaši mācību procesu skolā.
Lai izprastu pedagoģiskās norises mūsdienās, vadošos uzskatus pedagoģijā, jāzina, kā un kāpēc vēstures gaitā mainījušies izglītošanas ideāli, no tiem izrietošie mērķi un uzdevumi, to realizēšanas organizēšanas formas skolu sistēmas veidā ar tajā ar tajā iestrādāto mācību saturu un mācību metodēm.
Pedagoģijas vēsture izgājusi garu attīstības ceļu. Daudzas pedagoģiskās vērtības ir pārdzīvojušas laikmetus un nav zaudējušas nozīmi arī mūsdienās. Daudziem pedagoģiskajiem uzskatiem darbības mūžs bijis tikai sava laikmeta robežās.
Dažkārt dzīvē vērojami gadījumi, ka dažas atziņas ar laiku it kā zaudē savu aktualitāti, bet, apstākļiem mainoties, atkal atgūst savu nozīmīgumu. Šādas parādības vērojamas arī pedagoģijā. Tēlaini runājot, krietni aizmirstais vecais reizēm šķiet kaut kas jauns.
Pedagoģijas vēsture ir kā ceļvedis, kas mūs izved cauri gadsimtiem, atklājot katra laikmeta ievērojamākās pedagoģiskās idejas, to īstenošanas ceļus praksē, iepazīstina ar cilvēkiem, kas, veltījot savu mūžu izglītošanas problēmu risināšanai, deva lielu ieguldījumu pedagoģiskās domas attīstībā.
Pedagoģijas vēsturē 18.gadsimtu uzskata par apgaismības periodu. Saasinās pretrunas starp veco aristokrātiju un aizvien vairāk ekonomikā nostiprinājušos buržuāziju. Īpaši asi šīs pretrunas izpaudās Francijā. Tā kā baznīca tanī laikā tika uzskatīta par absolūtisma balstu, tad tā arī kļuva par franču materiālistu kritikas objektu tuvojošās revolūcijas periodā.
Var apgalvot, ka daudzējādā ziņā apgaismība ir 17. gadsimta progresīvo ideju uzvaras gājiena turpinājums, un tomēr ir atšķirības. Ja 17. gadsimtā racionālisms priekšplānā izvirzīja domu par atsevišķā cilvēka pakļaušanu objektīviem likumiem, tad 18. gadsimta racionālisms priekšplānā izvirzīja cilvēka personības atbrīvošanu. Pie tam jāpiezīmē, ka cilvēku neuzskatīja par unikālu, vienreizēju neatkārtojamu individualitāti, bet ar likumu nodrošinātu, ar katram pienākošos tiesību būt patstāvīgam.
„Atsevišķos vēsturiskās attīstības lūzuma periodos, kad valdošā šķira atspoguļoja evolucionējošās ražošanas vajadzības un plašo masu intereses, oficiālā pedagoģija zināmu laiku ieņēma progresīvu nostāju. Tāda, piemēram, bija buržuāziskā pedagoģija laikposmā, kad buržuāzija cīnījās pret feodālismu. Šinī periodā buržuāzijas nostāja izglītības jautājumos bija progresīva, jo tajā izpaudās vispārējā opozīcija pret feodālismu, aizstāvot izglītības paplašināšanu tautas masām, kuras tika iesaistītas nemitīgi pieaugošajā rūpnieciskajā ražošanā.”(1)
18. gadsimta racionālais gars parādījās lielā mērā kā kritiskais gars pret absolūtisma žņaugiem un arī pret baznīcas neapstrīdamo autoritāti. Tas izvirzīja priekšplānā domu par cilvēka saprāta neierobežotām iespējām un par saprātīgā indivīda intereses koncentrāciju uz šīs pasaules dzīvi. Kultūrā iezīmējās laicīgs raksturs.…