Secinājumi: J. Aluāns kā tautiskais romantiķis ir par Latviju, bet viņš savos dzejoļos atklāj patiesību, kas ir arī mūsdienās. Varbūt pēc viņa dzejoļiem var vērtēt situāciju Latvijas sabiedrībā, kur tēvs savu meitu labāk atdotu bagātam svešzemniekam nekā savam tautietim.
Bet Vanags nebij vīrs, kas asarās slīktu. Vēl dzīvu savu draugu maz bij uzlūkojis un mirušu to ātri aizmirsis. Lai gan sešdesmit gadus vecs, mugura pašam salīkusi un galva sirma, tas tomēr drīz pēv bērēm sāk greznoties kā jauneklis, un Meža-Mika , zobugals, to niknāki nezin kaitināt, nekā uzsaukdams: “Vecīt, kur ķeģelīts?”
Sešas nedēļas vēl nebij pagājušas, kad Vanags, sestdienas vakarā pirtī nogājis, jau šādus vārdus uz pirtnieci mētāja: “Klau, Pirts-Kača! Gādā man sievu!”…
