Toledo vadlīnijās reliģiskā izglītība tiek uztverta kā līdzvērtīgs vispārējās izglītības komponents. Atbilstoši Toledo vadlīnijām tā ietver visu ieinteresēto pušu sadarbību — gan valsts pārvaldes, gan vecāku, gan skolēnu, gan skolotāju, gan baznīcu un citu reliģisko kopienu pārstāvju, gan reliģiskās izglītības ekspertu līdzdalību. Kundziņš, turpretī, centās mazināt baznīcas vai kādas citas organizācijas iesaisti reliģijas izglītības sfērā. Toledo vadlīnijas uzsver, ka ikvienam bērnam ir tiesības saņemt izglītību reliģijas, ticības un ētikas jautājumos, un valstij ir jāuzņemas atbildība, ka šīs tiesības tiek nodrošinātas.
Interesanti, ka šajās vadlīnijās netiek ierosināta kāda konkrēta mācību programmu reliģijas izglītībā, nedz nav atbalstīta kāda īpaša pieeja reliģijas mācībai. Tā vietā tiek izcelta reliģiskās apmācības procedūra un prakse, un attieksme pret skolēniem, kuri nāk no ļoti dažādām ticībām vai konfesijām, pret ko ir jāizturas ļoti iecietīgi. Toledo vadlīnijās netiek apzināti izvirzītas jaunas direktīvas, bet atkal un atkal tajās atgriežas pie jautājuma par ticības brīvību, toleranci un izglītību. Vai, precīzāk, kā izglītība, tostarp reliģijas mācībā, apvienot ticības brīvību un toleranci. Izrietošo no tā, ka Toledo vadlīnijās uzsvars ir uz cilvēktiesībām, pamatdoma, kas ir šajās vadlīnijās – katram ir tiesības būt ticīgam vai neticīgam.
Gan K.Kundziņš, gan Toledo vadlīnijas sniedz labus ieteikumus veiksmīgai reliģijas izglītības īstenošanai. Pēc autores domām, patiesi laba un mūsdienīga reliģiska izglītība būtu, ja apvienotu vienuviet visus iepriekš minētos principus. …
