Автор:
Оценка:
Опубликованно: 25.04.2012.
Язык: Латышский
Уровень: Средняя школа
Литературный список: Нет
Ссылки: Не использованы
  • Эссе 'Manas izjūtas, lasot Margaretas Mičelas romānu "Vējiem līdzi"', 1.
  • Эссе 'Manas izjūtas, lasot Margaretas Mičelas romānu "Vējiem līdzi"', 2.
Фрагмент работы

Manuprāt, izcils bija arī notikumu pavērsiens grāmatas beigās, kad Melānija nomirst un Skārleta beidzot aptver, ka nevis Ešlijs bija tas, kas bija viņai radīts, bet gan Rets, taču bija par vēlu. Vēl man ļoti patika Džeralda O’Hāras par Taru teiktie zelta vārdi: ‘’ Vienīgā lieta, kurai pasaulē vispār kāda vērtība, ir zeme! Vienīgā lieta, kas pasaulē pastāv mūžīgi, kā dēļ vērts strādāt, cīnīties un mirt!’’ Džeraldam, manuprāt, Tara bija vissvarīgākā, jo tieši viņam bija sapnis par Taru un visu, kas ar to saistīts – asinssarkanā Džordžijas zeme, ģimenes māja... Neviena persona man neatgādināja dzīvē sastaptus cilvēkus, jo mūsdienās cilvēkiem ir savādākas vērtības nekā 150 un vairāk gadus atpakaļ.
Šo romānu es gribētu izlasīt, kā arī ieteiktu lasīt cilvēkiem brīdī, kad liekas, ka visi striķi plīst un nezini, ko darīt tālāk. Tādā brīdī šāda veida lasāmviela līdzētu labāk nekā baldriāna tabletes vai citramons. Šis romāns liek aizdomāties par tām vērtībām, kas cilvēkam ir svarīgas – ģimene, mīlestība un dzimtene.
Lasot šo meistardarbu, es secināju to, ka cilvēks, akli ķerdams to, ko nevar noķert, var zaudēt to, kas viņam ir dārgs un kas jāglabā cieši sev klāt, to, ka vajag cīnīties līdz galam un jātic saviem spēkiem pat tad, ja liekas, ka balansē uz naža asmens, to, ka mājas ir tā vieta, kurā vari atgriezties jebkurā brīdī un to, ka ‘’galu galā rīt taču ir jauna diena’’ (M. Mičela).

Коментарий автора
Atlants