Stoicisma skatījumā daba un Dievs ir viens un tas pats, bet cilvēks ir šīs dievišķās dabas daļa. Dievs – pasaules dvēsele – ar savu elpu piestrāvo dabu, piešķir pasaulei formu. Viss pasaulē ir ;ķermenisks. Arī dievišķais spēks ir vissmalkākā matērija – pneuma. Šis spēks ir pasaules dvēsele, prāts. Viss norisinās ar iekšēju nepieciešamību, un absolūtā nepieciešamība vienlaikus ir arī absolūta mērķtiecība. Arī cilvēks ir universāla dabas rituma daļa, viņam jādzīvo saskaņā ar to. Tomēr stoiķi atzīst cilvēka gribas brīvību, kas viņu atšķir no dabas objektiem. Šī brīvība ir jāizmanto atbilstoši cilvēka aicinājumam – apliecināt esamību un pretoties ļaunumam. Viss kopumā ir pakļauts dievišķajam Logosam, dabā iedibinātai kārtībai. Cilvēka pienākums ir rīkoties atbilstoši šai kārtībai, tikai tas, kas seko pienākumu balsij, dzīvo saskaņā ar sevi, ar savu būtību un Logosu, tikai tas ir sasniedzis iekšējo brīvību. Stoiķi universālajās dabas norisēs neredz vietu nejaušībām, būt brīvam nozīmē izzināt nepieciešamību un spēju nekurnot tai sekot.
Vēlīnās Stojas laikā, stoicisma filozofijā ielaužas motīvi, kas runā par pārsteidzošu personas vājuma izjūtu, bezizejas apziņu un pilnīgu paļāvību liktenim.
…
