Frensisa Forda Kopolas 1970.gadu filmas - jaunrade un komercija

Ne velti 70. gadu Holivudu dēvēja par Jauno Holivudu1. Šis ir laiks, kas aizsāka pavisam citādu kino. It kā nieka desmitgade – mazs laika sprīdis – tomēr šajā laikā tika radīta ne tikai pavisam jauna pieeja filmu veidošanai, bet arī tajā, kāda tipa filmas uzņemt un piedāvāt publikai. Laiks, kad kvantitāte bija līdzvērtīga kvalitātei, kad valdīja bohēma, puķu bērni, un māksla bija augstāka par visu, tāpat kā Pīters Baiskinds (Peter Biskind) raksta savā grāmatā2 – tas ir stāsts par to kā seksa, narkotiku un rokenrola paaudze izglāba Holivudu. Un nav nekādas loģikas vai cēloņu/seku sakarības, kas izskaidrotu šo fenomenu tādā mērā, ka varētu teikt – jā, tā bija tieši tāpēc - un, ja mēs pareģotu šādu situāciju nākotnei, esmu droša, ka nekas tāds vairs neatkārtotos, jo tik daudz kas no tā laika ir pazudis šodienas cilvēka izpratnei, kaut gan ir daudzas teorijas, kas cenšas attaisnot šīs desmitgades unikalitāti. Viena no tādām ir Autorisma teorija (Auteurism, Author theory). Kā raksta Pīters Baiskinds, tā bija franču kino kritiķu teorija, kas uzsvēra režisoru nozīmīgumu ar to, ka režisors filmai ir kā dzejnieks dzejolim. Neatkarīgi no tā, kādu ieguldījumu sniedz citi filmas uzņemšanas procesā iesaistītie, režisors ir vienīgais filmas autors. Šī ideja bija aktuāla 70. gados, ņemot vērā, ka režisori šajā laikā tiešām tika vērtēti augstāk nekā citi, tomēr, kāpēc šo teoriju nevar attiecināt uz sekojošajām desmitgadēm kino vēsturē, nezina neviens. Pītera Baiskinda vārdiem: „Atgriežoties pie 70. gadu notikumiem Holivudā, ne vien laika periods jau ir diezgan sens, bet arī atmiņas ir alkohola un narkotiku novājinātas.”3
Pieminot laikus pirms Jaunās Holivudas, veidot filmas bija laikietilpīgi un dārgi, tāpēc Holivudā viss notika lēni un ar pamatīgu laika nobīdi, bet, kad beidzot pienāca puķu bērnu laiks 60. gadu beigās, tas bija pamatīgs trieciens visam ierūsējušajam un konservatīvajam.…