| Nr. | Название главы | Стр. |
| Ievads | 4 | |
| 1. | Valsts pazīmes | 5 |
| 1.1. | Iedzīvotāji | 5 |
| 1.1. | tabula | 6 |
| 1.2. | Teritorija | 9 |
| 1.3. | Vara | 13 |
| 2. | Valsts būtība | 18 |
| Secinājumi | 19 | |
| Izmantotā literatūra | 20 |
Bez iedzīvotājiem, t.i., cilvēkiem, valsts nav iespējama un nav vajadzīga. Cilvēki var atrasties dažādās savstarpējās attiecībās, līdz ar to veidojas dažādas apvienības, kuru apzīmēšanai izmanto dažādas kategorijas: iedzīvotāji, tauta, nācija, kopība, organizācija u.c.
Tās visas atšķiras ar dažādu saliedētību un vienojošo faktoru skaitu. Līdz ar to arī valsts iegūst attiecīgu kvalitāti. Ja, piemēram, valsts apvieno tikai iedzīvotājus, tad var teikt, ka tās iekšējie sakari ir samērā vāji, un tāpēc palielinās šīs valsts sairšanas iespējamība kādu ārēju spēku ietekmē.
Ar daudz lielāku iekšējo saliedētību var lepoties nācija. Tāpēc diezgan pamatoti uzskata, ka nacionālās valstis ir dzīvotspējīgākas nekā daudzas citas. Tā kā dažādi autori, apskatot pazīmi, par kuru ir runa, izmanto dažādas kategorijas, mēģināsim noskaidrot, cik pamatota ir šī pieeja.
Vai tiešām, raksturojot vienu un to pašu valsts pazīmi, tās apzīmēšanai var izmantot visas iepriekšminētās kategorijas? Vai tomēr var izmantot tikai kādu no tām? Lai atbildētu uz šo jautājumu, mēģināsim salīdzināt šīs kategorijas.…
Mēs visi dzīvojam valstī. Kas gan ir valsts? Valsts definīcija ir „tiesiski organizēts un suverenitāti baudošs ļaužu kopums noteiktas teritorijas ietvaros”. Taču mēs ar valsti saprotam daudz ko vairāk. Ar valsti var saprast gan zināmu institūciju kopumu, kurā ietilpst, piemēram, valdība, parlaments, tiesas, militārie spēki un dažādas citas institūcijas, gan teritoriālu vienību, piemēram, Latvija, Francija, gan juridisku abstrakciju. Pati valsts ir radusies jau ļoti sen, taču par tās rašanos ir cilvēku viedokļi var būt krasi atšķirīgi. Visplašāk pieņemtais variants ir „sabiedriskā līguma teorija”, kas paredz, ka nenosakāmā protosabiedrības periodā brīvie sabiedrības indivīdi nolēma ierobežot savu suverenitāti un nodot to valstij, kura savukārt nodrošinātu indivīdu aizsardzību pret iekšējiem vai ārējiem draudiem, jo esošā situācija, kas robežojās ar haosu un ko sauc par „visu karu pret visiem” nebija labvēlīga sabiedrības un atsevišķu indivīdu pastāvēšanai. Pirmkārt, tai ir raksturīga noteikta teritorija Valstij piemīt vairākas svarīgas iezīmes, ko mēdz saukt par valsts. Teritorijas neaizskaramības aizsardzība ir valsts galvenais un neapstrīdamais uzdevums. Valsts ir teritoriāla organizācija, jo tā sargā savas robežas. Otrā pazīme ir valsts suverēnā tauta Valsts suverēnā tauta ir attiecīgajai teritorijai piesaistītie iedzīvotāji. Pilsoniskās revolūcijas (pirmām kārtām jau 1789.gada Lielā franču revolūcija) pavēra ceļu uz valsts republikānisko formu, kurā par suverēnās varas pamatu kļuva tauta vai nācija. Demokrātijas ideja pakāpeniski auga, auga arī tautas un valsts saiknes. Suverenitāte kā valsts īpašība tagad tiek izprasta kā sabiedriskās varas faktiskā neatkarība attiecīgajā teritorijā. Šai īpašībai var būt vairākas pakāpes- valstis var būt vairāk vai mazāk suverēnas, neatkarīgas. Suverenitāte var būt iekšēja- valsts nav atkarīga no organizācijām, kas darbojas tās teritorijā (Baznīca, privāto interešu grupas), un ārēja- neatkarīga no ārējiem spēkiem (politiskas savienības), citām valstīm. Trešā valsts pamatpazīme ir publiskā vara. Par valsti bieži tiek saukta tieši šī publiskā vara, ko realizē parlaments, valdība, tiesa, armija, policija u.c. institūcijas. Tikai valstij (šajā nozīmē) ir tiesības uz vardarbību un attiecīgu organizāciju radīšanu. Valsts vardarbība ir legāla un balstīta uz izstrādātiem likumiem. Darba mērķis ir izpētīt valsts pazīmes un galvenos elementus. Šī mērķa sasniegšanai tika izvirzīti sekojoši uzdevumi: -aplūkot tādas valsts pamatpazīmes kā iedzīvotāji, teritorija un publiskā vara; -izskatīt valsts būtību.
