Kad paies gadi, un es aizbraukšu no Latvijas, ilgojoties, skumstot pēc mājām, varēšu paņemt no plaukta veco grāmatu un, atverot to, gremdēties atmiņās par pastaigām parkā un mežā. Un tad atkal kā senāk gribēšu nokļūt jūras krastā, uzsmaidīt baltiem bērzu stumbriem, nevis svešās zemēs eksotiskiem kokiem. Es zināšu, ka neesmu vientuļa, ka kaut kur tālu joprojām mani vēl gaida.
Es dzirdēšu, kā skan baltās cielavas dziesma, sajutīšu sāļās jūras šļakatas uz saviem vaigiem. Esmu mājās! Esmu Latvijā!
…
