Turklāt tā spožākie pārstāvji ikdienā vairāk lietoja poļu, latīņu, franču valodu. Tāpēc autorei nācies radīt savu valodu, savu sintaksi, kas lasītājā radītu iespaidu par baroka specifiku. Savukārt Dace Meiere šo barokālo stilistiku lieliski latviskojusi – nevis pārcēlusi latviešu mēlē, bet būtībā uzdarinājusi līdzvērtīgu tekstu: ar teikumiem, kuriem piemīt ritms un melodija, kur domas plūdums seko sintaktiskajām cilpām un ritmam, nemaz nerunājot par leišu, poļu un citu kultūru mikšļa latviskošanu. Līdz šim neeksistēja tāds jēdziens kā „baroka laikmeta latviešu valoda”. Pēc „Silva rerum” par tādu iespējams runāt.”
Kā teikts vairākās recenzijās, pat tie, kuri ir vienaldzīgi pret vēsturi, nebūs vienaldzīgi pret šo romānu. Ikvienam, kurš jebkad ir bijis iesaistīts ielu kautiņos, vēlējies nosūtīt visu un visus ellē, vienkārši baidījies tikt apraksts zem ikdienas dzīves nogurdinošās rutīnas, mēģinājis ieskatīties bailēm tieši acīs, ikvienam, kurš jebkad ir pēkšņi nobijies no savu sapņu piepildījuma vai apšaubījis pats sevi, "Silva rerum" parādīs, ka šī nebūt nav tikai mūsu gadsimta cīņa ar eksistenci, bet gan rādīs, ka šī cīņa velkas mums līdzi jau kopš sabiedrības pastāvēšanas pirmsākumiem.
…
