Latvijas bāriņu intereses apmēram četrus gadsimtus aizsargāja īpašas aizbildnības un aizgādnības iestādes: laukos tās bija pagastu tiesas, bet pilsētās – bāriņtiesas.
Sākumā bāriņtiesa bija aizbildnības un aizgādnības iestāde’’par nepilngadīgiem bērniem, garā vājiem un sajukušajiem, klaji atzītiem izšķērdējiem, sievietēm vispār un mājās neesošiem un bez vēsts nozudušiem’’.
Pirmās instances bāriņtiesas bija šādas:
1.Pagasta tiesa – sava pagasta piederīgiem.
2.Bāriņtiesa pilsētās – pie pilsētas pierakstītiem.
3.Muižnieku bāriņtiesa.
Otrās instances bāriņtiesas bija šādas: par muižnieku un pilsētnieku bāriņtiesām – apgabala tiesas; par pagastu tiesām – zemnieku virstiesas.
Bāriņtiesu pirmais pienākums bija gādāt par to, lai nepilngadīgiem bērniem, kam bija vajadzīgi aizbildņi, tādi tiktu doti, negaidot lūgumu no radu un citu piederīgo puses.
Bāriņtiesām bija jāgādā par bāriņu mantas uzņemšanu, jāpārlūko aizbildņu un aizgādņu darbība, jāizlabo atklātās nekārtības, zaudējumi bāriņiem, kuri cēlušies aizbildņu vainas dēļ, jāatlīdzina no viņu mantas, un, ja bāriņtiesa nebija aizkavējusi nokavēšanos un pretlikumības, tad bāriņtiesai pašai vajadzēja bāriņiem samaksāt zaudējumus.
Pagastu un bāriņtiesas par savu darbību katru gadu sagatavoja pārskatus iesniedza tos augstāk stāvošām instancēm.
Par Rīgas bāriņtiesas dibināšanas dienu var uzskatīt 1591.gada 1.novembri, kad Rīgas rāte, kura tajā laikā izpildīja ne tikai tiesu iestāžu funkcijas, bet savas autonomijas robežās piedalījās arī likumdošanā, pieņēma noteikumus aizbildnības lietu regulēšanai, kurus apstiprināja Polijas karalis Sigismunds III 1569.gadā.Šie noteikumi paredzēja, ka lietderības labad jārada īpaša bāriņu iestāde, par kuras vadītājiem rāte deliģēja 1 birģermeistaru un 1 rātskungu, kuri komplicētās lietās varēja pieaicināt vēl 2 pārstāvjus no pilsonības.…
Bāriņtiesas vēsture un bāriņtiesas darbība.
