Nav arī noslēpums, ka patstāvīgu sāpju vai tieši pretēji – baudas – iespaidā cilvēks ar laiku pie tās pierod un tās kopējā ietekme samazinās. Tas savukārt liek domāt par sāpju un baudas relativitāti jeb to, ka neviens īsti un precīzi nekad nevarēs pateikt to vai otram sāp tieši tāpat un tikpat daudz, cik mums pašiem vai vēl kādam citam. Iespējams, ka citu sāpes, salīdzinot ar mūsu pašu sāpēm, ir pavisam niecīgas un nenozīmīgas, tādējādi utilitārisma pieeja kļūst mazvērtīga un bez liela praktiskā pamatojuma...
Visbeidzot, interesanti, ka P. Zingers utilitārisma pieeju lielākoties skaidro no negatīvā
“redzes viedokļa”, proti, kā kopējo sāpju un sliktās ietekmes mazināšanu, nevis kā kopējās baudas
un labuma palielināšanu. Lai gan faktiski abas šīs pieejas izsaka vienu un to pašu, taču sāpju
mazināšanu iespējams uzskatīt kā emocionālā stāvokļa pāreju neitrālā jeb “nulles” stāvoklī,
savukārt labuma palielināšanu – pārēju no neitrālā uz pozitīvo emocionālo stāvokli. Turklāt P.
Zingers intervijā lielākoties runā par fiziskām sāpēm, piemēram, nokaušanu, noslepkavošanu utml., taču būtiski nemin arī emocionālās sāpes, kas atsevišķās situācijās mēdz būt vēl lielākas par
fiziskajām. Kā piemēru šeit iespējams minēt cilvēku, kuram ir paralizēts ķermenis, taču viņš nav
zaudējis spēju saprātīgi domāt, atcerēties un izjust emocionālos pārdzīvojumus.…
