Ē. M. Remarka romāns „Mājupceļš” sarakstīts 1931. gadā. Autors tajā raksta par to, kā pēc I Pasaules kara karavīri atgriežas mājās. Manuprāt, autors ar šo darbu parāda, cik ļoti karš (vai arī jebkura cita ekstremāla situācija) var izmainīt cilvēku un viņa rīcību, kā arī viņa vērtību sistēmu. Karavīri, kas dienu un nakti pavadījuši frontē, cīnīdamies ar pretinieku un dabas apstākļiem, ar ēdiena trūkumu un dažādām slimībām, atgriežoties mājās, radiniekiem un pārējiem civilajiem iedzīvotājiem dažbrīd šķiet kā tādi meža zvēri, kuri neko nesaprot no manierēm un pieklājīgas uzvedības. Kara laukā nebija iespējas nomazgāties un arī savas dabiskās vajadzības nācās kārtot turpat. Tas ir atstājis sekas arī viņu uzvedībā. Tas, ko par svarīgu uzskata tie, kuri palika mājās un par karu uzzināja vienīgi no avīžu virsrakstiem, ir mazsvarīgs tiem karavīriem, kuri piedzīvoja savu draugu un biedru nāvi un to, ka arī par savu dzīvību nevar būt drošs.
Dodoties frontē, karavīri bija ideālu pilni par savas tēvzemes sargāšanu un ticēja, ka tas, ko viņi dara, ir pareizi, taču viņiem nākas vilties: „Ikvienā zemē jaunatne ir cīnījusies nevis par ideāliem, bet par interesēm, ikvienā zemē to ir ķērušas lodes un viņa pati savām rokām sevi iznīcinājusi! ” (142)…
