Keramika Latvijā

PIRMIE SOĻI
1960, gada Rīgā notika mākslas izstāde, veltīta Padomju Latvijas divdesmit gadu jubilejai. Recenzijās par šo iz­stādi izskan doma, ka latviešu kerami­kai ir gan augsts vispārīgais līmenis, bet trūkst izcilu sasniegumu. Ja pa­gaidām nosacīti uzskatīsim sešdes­mito gadu sākumu par jaunas kvalitā­tes slieksni mūsu keramikā, šis vērtē­jums pelna uzmanību. Kāda ir tā priekšvēsture?
Neilgi pēc kara 1945. gada 16. jū­nijā kombināts «Māksla» noorganizēja keramikas darbnīcu Tvaikoņu ielā 2. Darbnīcas uzdevums bija ikdienā lie­tojamo māla trauku — krūžu, vāžu, bļodu un tamlīdzīgu priekšmetu mas­veida ražošana. Paraugam noderēja tautas mākslas izstrādājumi, un laikam jau darbnīcas ilggadējā vadītāja Sta­ņislava Kalves Latgales podniecības pārstāvja iniciatīva noteica. Šeit strādājošo meistaru interesi tieši par Latgales trauku formām un rotāju­miem. Ne velti kombināta «Māksla» iekšējā dokumentācijā darbnīca pus-oficiāli tiek dēvēta par «Latgales kera­mikas darbnīcu».. Vispārīgi par keramiku
Vienkāršie keramikas izstrādājumi ir mala trauki, flīzes, dekoratīvi priekšmeti, ka ari caurules ūdenim un notekūdeņiem. Šie priekšmeti ir izgatavoti no māla, kas ir mīksts un lokāms, bet kļūst ciets un trausls, ja to apdedzina augstās temperatūrās.
Senāk terminu ,,keramika" attiecināja tikai uz mālu un fajansu. Tagad ar to apzīmē arī daudzas citas vielas, kas kļūst cietas, ja tās apdedzina.
Parasti keramika ir izturīga pret ūdeni un daudzām ķīmiskām vielām. Tā ir arī labs elektroizolācijas materiāls. Daudzu veidu keramikai ir ārkārtīgi augsta kušanas temperatūra. Tāpēc augstas temperatūras to neietekmē. Keramiku, ko sauc par ugunsizturīgu keramiku izmanto, lai izoderētu cepļus un krāsnis.…