Dabiskais cilvēks ir labestības un mīlestības pilns, viņa dvēseles dzīles ir maigas un cēlas, tikpat cik dabiska ziedošanās. Taču, līdzko cilvēka dzīvē iesaistās prāts, parādās godkāre, patmīlība, egoisms, skaudība, varaskāre. Šajās pārdomās balstās Ruso atziņas saistībā ar sociālo filosofiju un pedagoģiju.
Visā apgaismības laika filosofijā tieši audzināšanai tiek pievērsts milzum daudz vērības. Ruso arī audzināšanas filosofijā iesaistīja savu dabas filosofiju. Viņaprāt, vislabāk bērnu audzināšanu būtu atstāt pašas dabas ziņā. Ruso uzskata, ka galvenais ir visu paveikt, neko nedarot iespēju robežās ļaut bērnam pašam visu atklāt un saprast senās patiesības. Ruso audzinātājiem izvirza īpašas prasības būt noturīgam, pašaizliedzīgam, uzmanīgam un spēt pasargāt.
Ž.Ž.Ruso citāti
Pirmais solis pretī labajam – nedarīt ļaunu.
Visefektīvākais paņēmiens padarīt savu bērnu nelaimīgu – pieradināt, ka nekad nesaņems atteikumu.
Tieši tad, kad man nekā netrūka, es jutos visnelaimīgākais cilvēks pasaulē.
Maksājot parādu, es izpildu pienākumu, dāvinot – sagādāju sev prieku.
…
