Ir skaidrs, ka, lai organizētu sabiedrību, uzturētu tās veselumu un vienotību, to nepieciešams pakļaut vienai gribai. Iespēju ietiekmēt citu cilvēku rīcību dod vara, bez kuras arī politika nav iedomājama. Tomēr politiskās varas paradokss ir fakts, ka tā var kļūt gan par mērķtiecīgu un ietekmīgu, produktīvu spēku, gan arī par ļaunu gribu un savtīgu interešu realizētāju. Par sliktu politiku uzskata tādu, kur valda egoisms – pašmērķīga tieksme pēc varas un personiskiem labumiem. Tādējādi pierādās, ka ir ļoti svarīgi, kā rokās atrodās valsts politiskā vara. …
