Cildenās jūtas, atšķirībā no skaistā pieredzējuma ir dinamiska pieredze: „Priekšstatot cildeno dabā „iztēlei pārmērīgais (līdz kuram tā tiek novesta vērojuma uztveršanā) ir it kā bezdibenis, kurā tā baidās pazaudēt pati sevi, taču prāta idejai par pārjuteklisko šādi iztēles centieni nepavisam nav pārmērīgi, bet gan ir likumsakarīgi, līdz ar to saistoši tādā pašā mērā, kādā juteklībai tie bija atbaidoši."1 Izjūtot cildeno, mēs sākotnēji izjūtam sāpes, pat bailes, kad iztēle nespēj priekšstatīt vērojuma objekta lielumu vai diženumu, taču drīz pēc tam, kā apgalvo Kants, šai norisei piešķir pretrunu, -izraisa izjūtu, ka mums piemīt tīrs patstāvīgs prāts jeb lielumu novērtēšanas spēja, kas pakļauj sev minēto bezgalību jeb nesamērojamību kā vienību, salīdzinot ar kuru viss dabā ir niecīgs. Tātad – mēs sevī atrodam "pārākumu pār dabu pat tās nesamērojamībā."2 Mūsu dvēsele sajūt savu cildeno sūtību salīdzinājumā ar dabu caur spēju spriest par sevi kā neatkarīgiem no tās. Šai norisei seko cildenā izjūta kā bauda, kā dzīvības spēku aiztures spēcīgāku pieplūdumu. Mūsu spēja izjust cildeno tādējādi ir kā tilts no iztēles uz prāta darbību, lai arī šī nav strīda samierināšana, jo spriedze paliek. Jo vairāk tāpēc, ka cildenais tiek traktēts kā dinamiska norise – nesamērojamība paliek un rezultējas cildenā izjūtā.
Liotārs izceļ tieši šo, dvēseles spēju konflikta un plaisas aspektu un izvērš to par centrālo, lai definētu cildeno kā avangarda un postmodernās kultūras pastarpinājumu.…
„Spriestspējas kritikā”, kur pirmo reizi estētika un estētiskā spriešana tiek aplūkoti kā specifiska cilvēka apziņas darbība heiristiskā nozīmē, cildenais parādās kā paradoksāla cilvēka spēja, kura tiecas pārmest laipu pār bezdibeni, kas šķir iztēli un prātu. Lasot Liotāra darbu "Cildenā analītikas stunda", Kanta darbs parādās kā modernitātes aizsācējs tieši cildenā jēdziena aspektā. Tāpēc šajā esejā mēģināšu sasaistīt tos Liotāra domas centrālos jēdzienus ar Kanta kritiskās filosofijas aspektiem, kas sniegtu izsmeļošu ieskatu Kanta cildenā izpratnes pārmantojumā mūsdienu estētikā un parādīt cildeno kā pastarpinājumu prātam un iztēlei, kas būtisks Liotāra filosofijā.
