Pirms diviem gadsimteņiem, simts gadus pēc tā sauktā “ Trīsdesmit gadu kara “, kas noveda Vāciju pie katastrofas un sagrāva tās valstisko vienību, piedzima lielākais vācu dzejnieks Johans Volfgangs Gēte ( 1749.28.08.-1832.22.03. ). Viņa vecvectēvs bija Tiringijas kalējs. Vectēvs- nabadzīgs skroderzellis ar šķērēm pie jostas un gludekli mugursomā kājām atnāca meklēt darbu Frankfurtē pie Mainas. Gētes tēvs bija jau turīgs pilsētas ierēdnis, kas spēja dot savam dēlam lielisku izglītību.
Taču ne bezrūpīga jaunība tēva mājā, ne jautrie studenta gadi Leipcigā bagātās jaunatnes aprindās, ne plašā dzīve Veimaras galmā, kur pārcēlās 26 gadus vecais Gēte pēc Veimaras hercoga aicinājuma un kur viņš palika līdz savai nāvei- nekas nespēja piespiest Gēti aizmirst savu izcelšanos no vienkāršajiem ļaudīm.
Vācu strādnieku un amatnieku veselīgās asinis, kas ritēja viņa dzīslās, stipri cēla viņa cīņas garu par reālismu mākslā, par progresīvām evolucionārām idejām zinātnē, par dialektisko domāšanas veidu filozofijā; tas ietekmēja Gēti kā vispārējās vācu literatūras pamatlicēju viņa milzīgajā mūža darbā vācu literārās valodas radīšanā; tās kveldināja arī kaislīgo darba gribu, kas bija raksturīga Gētem.…
