Savu augstāko attīstības pakāpi klasiskā buržuāziskā politiskā ekonomija sasniedza britu zinātnieku Ā.Smita un D.Rikardo darbos, kad Lielbritānija kā valsts ekonomiskajā ziņā ieņēma pirmo vietu. Lielbritānijai bija salīdzinoši augstu attīstīta lauksaimniecība, strauji augoša rūpniecība, tā veica aktīvu ārējo tirdzniecību. Kapitālistiskās attiecības tajā ieguva plašu attīstību. Šeit tika izdalītas buržuāziskās sabiedrības pamat klases: buržuāzija, strādnieki, zemkopji.
Taču kapitālistisko attiecību paplašināšanos ierobežoja feodālā kārtība. Buržuāzija par savu galveno ienaidnieku uzskatīja muižniecību un bija ieinteresēta kapitālistiskā ražošanas veida zinātniskās analīzes veikšanā, lai noteiktu sabiedrības attīstības perspektīvas.
Tādā veidā Lielbritānijā XVIII gadsimta otrajā pusē radās labvēlīgi apstākļi ekonomiskās domas lidojumam, par kādu bija uzskatāma Ā.Smita daiļrade.
Ādams Smits ir dzimis 1723. gada 5. jūnijā ne visai bagāta muitas ierēdņa ģimenē. Viņa tēvs nomira dažus mēnešus pirms dēla dzimšanas, tāpēc viņu uzaudzināja tikai māte, kas veltīja viņam visu savu dzīvi. 14 gadu vecumā Ādams iestājās Glāzgovas universitātē un kaut arī daudz slimoja, viņš beidza to 1740. gadā kā viens no labākajiem studentiem un ieguva arī stipendiju mācību turpināšanai Oksfordā. Viņa neparastās spējas viņu padarīja par vienu no tā laika izglītotākajiem cilvēkiem.…
Ā.Smits savu vēstījumu aizsāk “Tautu bagātībā” ar pārsteidzošu jautājumu. Visi tirgus dalībnieki, kā mēs zinām, ir pielāgojami centienam “taisīt naudu” sev – “uzlabot savu stāvokli”, kā izsakās Smits. Rodas jautājums: kādā veidā tirgus sabiedrība neatbrīvo rokas ieinteresētajiem vienīgi attiecībā uz sevi, kas būdami vieglas peļņas kāri, aplaupa savus līdzpilsoņus. Kā uz tāda bīstama antisociāla pamata kā cenšanās uzlabot vienīgi savu personīgo stāvokli, var tikt izstrādāta normāla sociālā iekārta?