Es nereti brīnos par to, kā man ir izdevies savu uzmanību virzīt prom no šīs latviešu provinciālās, viensētas domāšanas. Gandrīz 20 gadus diendienā pār manām ausīm tika lietas samazgas par to, kādai būtu jābūt politikai Latvijā, bet ne reizi neatminos par to, ko mēs varētu dari paši, lai to uzlabotu un kāpēc tas ir svarīgi. Manā aktīva pilsoņa dzīvē esmu veiksmes stāsts un tās pamatā bija progresīva izglītība, taču tas ir ļoti individuāls ceļš. Taču, mainoties attieksmei, mainās rīcība. Latvijas sabiedrības attieksmei pret politiskajiem spēkiem un pašu vārdu politika ir jāmainās, jo tā nav tikai birokrātiska šķēpu laušana Saeimā, bet gan katra pilsoņa pienākums dot savu artavu sabiedrībai, kurā dzīvo. Tas, kā šī pilsoniskā līdzdalība izpaužās ir cits jautājums, jo tā neaprobežojas tikai ar politiskajām partijām, taču es patiešām ticu, ka tas ir īstais sākums. …
