IEVADS
Visi tiecas pēc ideāliem. Pēc ideālās dzīves, pat pēc ideālā apģērba vai kurpēm. Gadu gaitā ir bijuši arī ideālā cilvēka meklējumi un centieni sasniegt šo mērķi. Bet vai ir mērķtiecīgi jāstrādā pie cilvēka sugas uzlabošanas, vai viss jāatstāj Dieva rokās? Lai labāk izprastu šo jautājumu, šajā darbā es aplūkošanu eigēniku- kas tā ir un kā šī mācība tika piemērota dzīvē pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados.
Eigēnika ir mācība par to, kā cilvēku padarīt pilnvērtīgāku. Lai gan precīzāk būtu teikt, ka tā ir mācība par to, kā panākt, lai cilvēku suga būtu tīra, „attīrīta no liekajiem netīrumiem”, saglabājot pašas labākās un cēlākās īpašības. Šī ideja pati par sevi nav nekas jauns. Tā ir bijusi cilvēka prātos jau gadsimtiem ilgi. Ja padomā un atceras, tad pirmo reizi to varam ieraudzīt antīkajā kultūrā Spartā ar ideālā kareivja tēlu. Toreiz šī „atsijāšana” bija ļoti nežēlīga, taču arī ļoti efektīga. Mūsdienās mēs savā ziņā neapzināti paši „atsijājam” un atbrīvojamies no vārgākajiem eksemplāriem mūsu sugā. Prāts ir mērs. Jo gudrāks un kompetenāks tu esi, jo vairāk iespējas tu iegūsti, jo vieglāk tev ir izdzīvot. Līdz ar to atstājot „dumjākos” no mums ēnas pusē. Bet ne jau viss ir tik negatīvs eigēnikas būtībā. Faktiski šī ideja ir diezgan cēla.…
